Taurenīša un Pūcītes Lieldienas…

Nāc nākdama, Liela diena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.
Sestdienas, 12. aprīļa, pēcpusdienā Limerikas bērnu deju kolektīva “Taurenītis” un Charleville latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņas “Pūcīte” bērni kopā ar vecākiem sanāca kopā, lai nosvinētu Lieldienas.

Skoliņas “Pūcīte” vecāki bija sagatavojuši šo pēcpusdienu, ņemot par pamatu Anitas Grīnieces lugu “Kas krāso olas”. Tikai Baltā vista kopā ar Raibo vistu tā strīdējās, ka bija jānāk palīgā Sauleszaķim. Vistu strīdam nebija gala, jo nevarēja saprast, kā lai dabū raibas olas. Šo gudrību zināja tikai Gudrā pūce, bet nebija nemaz tik vienkārši viņu pamodināt gaišā dienas laikā. Kurš tad nezina, ka Pūces dienā guļ. Nekas viņām nesanāca, bija vien jānāk palīgā bērniem modināt Gudro pūci ar dziesmu “Lieldienas nāk”. Gudrā Pūce sākumā gan bija nikna, ka pamodināja dienas laikā, bet tāpat neskopojās ar padomiem. Bet vai tad vistām bija laiks visu uzklausīt, Raibā vista tik kūdīja Balto, nepieredzējušo vistiņu uz kašķi. Kamēr abas vistiņas gāja tālo ceļu uz Zaķu māju, Sauleszaķis jau bija paspējis tur nokļūt un sauca bērnus palīgā noziedāt dziesmu, lai Vistiņas vieglāk un ātrāk varētu atrast ceļu uz Zaķu māju. Bērni kopā ar Sauleszaķi ieskandināja pļavas un pakalnus ar Latviešu tautasdiesmu “Stāvēju dziedāju”, bet vistiņu kā nebija tā nebija, abas divas strīdēdamās, kura gudrāka un skaistāka, noteikti nomaldījās. Zaķu mamma čakla saimniece, gaidīdama vistiņas, kurināja pirtiņu un pieskatīja lielo krāsu katlu un bērnus. Pirtiņa bija izkurināta un Zaķu mamma sauca savus zaķēnus pērties uz pirtiņu ar deju “Zaķīšu pirtiņa”.
Arī vistiņas pa to laiku bija jau klāt, bet izskatījās pavisam apjukušas, neapmierinātas. Raibā vista pieteica streiku, jo negribēja pieļaut to, ka Lieldienās zaķi ir galvenie. Raibai vistai pat raudiens uznāca no domas vien, ka zaķis varētu tupēt uz laktas un dēt olas ar izvalbītām acīm un pindzeli rokā, bet oliņas nebūtu nevienas. Tur nu gan Zaķu mamma negribēja strīdēties un piekrita vistiņām, ka bez viņām jau nu nevar nosvinēt Lieldienas. Tikai Zaķu mamma pastāstīja, ka vistiņām ir īsas kājas, mazi spārniņi, tāpēc jau viņām grūti iznēsāt krāsainas olas Lieldienu rītā visiem bērniem, bet zaķīši izcilpo pļavas un pakalnus un iepriecina bērnus tieši Lieldienu rītā. Vistiņām atkal strīds bija prātā, nospriedušas ka Zaķu mamma domā, ka vistiņas nav sportiskas, ierosināja sacensības, kurš pirmais noskries līdz kārklu puduriem. Bet tik vien tās lielības bija, ka Baltā vistiņa to vien spēja kā skriet ap savu asi un nokrist gar zemi. Tā arī streikam bija pienācis gals, jo visi saprata, ka Lieldienās visiem savs darbiņš darāms – vistiņām olu dēšana, zaķiem olu krāsošana un bērniem priecāšanās.
Bet Zaķu mamma, sirsnīga un mīļa būdama, par prieku vistiņām aicināja viņas uz deju “Man bij’ viena liela vista”, tad gan vistiņas palika rāmas un priecīgas, ka viņām par godu visi zaķīši bija iemācījušies tādu deju. Beidzot strīdi bija galā. Zaķu mamma ķērās tik pie darba, bet pa to laiku bija sarosījušies lietus mākoņi, tad nu gan bija ko darīt Sauleszaķim, vajadzēja savaldīt lietus mākoņus, aicinot viņus uz deju “ Mākonīte, mākonītis”. Darbiņš bija padarīts, olas bija nokrāsotas, varēja sākt svinēt Lieldienas, priecāties un iet rotaļās.
Pēcpusdienas turpinājumā sekoja rotaļas, olu ripināšana, olu kaujas un Lieldienu loterija. Vecāki bija sarūpējuši cienastu – cepa desiņas, bet pats gardākais cienasts bija pankūkas.
Nevar piemirst to, ka skoliņa “Pūcīte” bija ierosinājusi konkursu ar bērnu veidotiem darbiņiem “Lieldienu pārsteigums”. Bērni bija pacentušies, bija ko redzēt un apbrīnot. Izstādē varēja redzēt Lieldienu zaķus, cālīšus, bija gan aplikācijas, gan kompozīcijas, gan glezniņas, pat putnu būrīši stāvēja sarindoti vienā strīpā kā daudzdzīvokļu namiņi. Darbiņus vērtēja paši bērni un pirmo trīs vietu ieguvēji balvā saņēma grāmatas latviešu valodā no izdevniecības “Zvaigzne ABC”. Sauleszaķim bija īpaša balva par kompozīciju – Sauleszaķis. Tur nu vienaldzīgs nevarēja palikt Sauleszaķis un uzdāvināja grāmatu “Nezinītis Saules pilsētā”.
Bērni piedalījās arī sējas darbos. Mājas saimnieks bija sagatavojis zemīti un ķirbju sēkliņas, bērni varēja iestādīt katrs savu sēkliņu, klat tika pielikts vārdiņš, lai kad stādiņs izaugs, saimnieks zinātu, kurš tad ir iesējis šo sēkliņu. Vienā no pavasara nodarbībām, Charlevilles skoliņa “Pūcīte” dosies apraudzīt savus stādiņus, notiks nodarbība brīvā dabā ar nosaukumu – Lauku sēta.
Pienāca laiks arī tam, kad mēs vēlējām labu ceļu mūsu mīļajai Vītolu ģimenītei, kura atgriežas Latvijā. Zaķu meitene Nikola Liepiņa nodziedāja skaistu dziesmiņu šai ģimenītei “Pūpolītis, pūpolītis” un tad sekoja daudz jauku vārdu un jauku atmiņu par kopā būšanu, pateicības vārdi, kuru nekad nevar būt par daudz, vēlējam visu to labāko atgriežoties mūsu mīļajā Latvijā. Šī ģimenīte aktīvi darbojās gan deju kolektīvā “Taurenītis”, kura vadītāja ir Anita Šuplinska, gan arī Charlevilles skoliņā “Pūcīte”. Prieks bija kopā būt.

Pateicības vārdus gribas teikt visiem vecākiem, bērniem un īpašu paldies sakām mājas saimniekiem – Inesei un Viktoram Undām, kā arī Ingai Začai. Paldies par viesmīlību!

Priecīgas Lieldienas visiem gan Īrijā, gan Latvijā dzīvojošiem tautiešiem!

Bilžu galerija

Charleville skoliņas skolotāja
Daina Konstantinova-Škurova